Zaļā raga salas tukojumā no Cape Verde, jau kādu laiku bija manā redzeslokā, jo ir iecienīta britu tūristu galamērķis, tādēļ iespējams par lētām naudiņām atrast lidojumus no Londonas.  Parasti ceļoju pa savu izplānotu maršrutu vai uzticoties draugiem/paziņām, kas dzīvo izvēlētajā vasltī. Šoreiz viss bija kājām gaisā – devāmies grupā ar čarterlidojumu un “mēģinot” saplānot maršrutu ar tūrisma aģentūras palīdzību, man nepiedaloties. Proti devos ceļā pat nezinot ko darīsim. Arī tā var mācīties un kādēļ neakceptēt izaicinājumus. Mūsu grupa sastāvēja no 12 cilvēkiem un diviem zīdaiņiem. Varētu saķert galvu, bet esam tik DAUDZ laiku veltījuši, lai mūsu komanda ir tuvu “ideālai”, ka kopā doties 7h garā lidojumā un pavadīt nedēļu kopā mums neradīja ne mirkli “negācijas kripatiņu”. Šo ceļojumu arī izglāba mani fantastiskie grupas biedri, ieskaitot mazos ķiparus!

Kaboverde ir 10 salu arhipelāgs Atlantikas okeānā starp Senegāli/Mauritāniju un Brazīliju. Šo salu arhipelāgu atklāja portugāļu jūras braucējs 15.gs., kam ar uzcelts piemineklis Mindelo pilsētas pludmalē. Salas nacionalitāte veidojusies no Āfrikas vergiem un Eiropas jūras braucējiem samaisoties. Tā ir Āfrika, bet ne tā kontinentālā Āfrika – es to sauktu par Eiropisko Āfriku.

Mēs atlidojām Cesaria Evora lidosta, kas atrodas uz Sao Vicente salas.  Dziedātājas statuja mūs sagaida jau pie pašas lidostas. Mindelo pilsēta ir šīs baskājānās dziedātājas dzimtene un to var manīt ik uz soļa, jo dziesma “Sodade” dzirdama katrā kafejnīcā, katrā vietā kur skan mūzika.

Mindelo. Ir Sao Vicente pilsēta ar krāsainām ēkām rotāta, neliela un pēc nedēļas jau liekas, ka katra iela zināma. Vietējā pludmalē Praia da Lagingha ir neliela smilšu pludmale ar skaisti zilu ūdeni. Gar pludmali, pāri ielai esošajās ēkās piektdienas vakarā var noķert vietējās ballītes. Prezidenta pils, kas atrodas Rua da Liberta d’Africa ielas galā ir kolonistu būvētā salas pārvaldes mītne. Mūsu apmeklējuma laikā tur bija Cesaria Evora izstāde. Gar līci esošā iela ir Av Marginal, pa to pastaigājoties var nonākt gan restorāniņos, gan tirgū, gan Jūras muzejā. Ja šķiet, ka te tak Āfrika un viss ir dikti lēti, tad Nop! Tā kā uz šīs salas maz kas aug, tad pārsvarā tiek ievests. Vietējais cukrniedru rums bija samērā lēts 5-7Eur veikalā. Pusdienas restorānā izmaksāja apmēram 10Eur.

Vienu pēcpusdienu mēs paņēmām Taxi un aizbraucām uz salas otru pusi, kur starp villām mazs resorāniņš/kafejnīca un mūsu mērķis bija āra baseins, kas bija uz vulkāniskiem akmeņiem piestiprinātas trepītes, kuras ieved dabas
izveidotā ieplacī, kas atgādina baseinu. Nekādā gadījumā tas nesaskan ar iztēlē veidoto baseinu, bet jauki redzēt salu no cita skatpunkta un tā ir atšķirīga.

Vašingtona kalns. Ne pa velti šo bildi esmu apgriezusi, tas lai Jums palīdzētu saredzēt seju – Vašingotnu, ko nodevējuši Amerikāņi. Mindelo ir bijusi stratēģiska vieta un izcila osta, kur kuģi gadsimtiem šķērsojot okeānu ir veikuši kuģa uzpildi. Tas ar veicinājis šīs salas attīstību.

Osta tur pat ir un te ir iespējams doties uz Santa Antao salu. Kuģis kursē divas reizes dienā un biļete maksāja 16Eur turp un atpakaļ.

Santa Antao sala. Daudz zaļāka, īpaši Ziemeļos, daudz dzīvīgāka un ik pa laikam gribējās apstāties un nofotogrāfēties. Otrā lielākā sala šajā arhipelāgā. Tik gleznaini skaisti skati! Ierodoties ar prāmi Porto Novo devāmies apskatīt vulkānu Kova, Krusta smaili, Paulu ieleju. Mums gan rūgtums, jo apmācies bija, bet varējām stāvēt virs mākoņiem. Viens no ceļiem ved gar okeānu, kur dabas veidotās klintis stalti sargā salu. Skaisti kā okeāns sitās pret tumšo klinšu stāviem.

Ribeira Grande. Pilsētiņa, kas mums iekrita sirdī. Portugāļu kolonistu arhitektūra, teica, ka šī ir pirmā kolonistu pilsēta. Ļoti jauka, krāsaina pilsēta, kas vilināja savās ielās un ielu dzīvē.

Hiking. Mēs kā nepieredzējuši pārgājienos gājēji, tad izvēlējāmies vieglu maršrutu. Sākot no Cova krātera (1170m), kāpjot līdz Vale do Paul. Ejot pa akmens taku lejup, kas bija slidena un dažreiz bija pat nedaudz bīstama. Bet tā kā šis ceļš veda caur ciematiņiem un vietējo mājām, gar banānu un kafijas pupiņu dārziem, starp vagām un māju sētām, tad BEIDZOT varēja noķert to ceļotāju sajūtu un nedaudz pietuvināties vietējiem.

Virtuve. Garoupa zivs. Katru reizi, kur ēdot jautājot, lai iesaka, tad šī zivs vienmēr skanēja pirmā. Otra zivs – tuncis. Jūras veltis – astoņkāji. Dzērieni – Capirinha, kas gatavots no vietējā cukrniedru ruma, kā arī punšs – man sanāca baudīt divus, brūnganu, kas pēc datelēm garšoja un otrs krēmīgs koksriekstu. Kokosrieksts gardum gards dāmu saldais lipeklis mmm.

Noslēgumā. Nedēļa paskrēja un apskatījām tik šīs divas salas. Ar vien vairāk ceļojot un redzot, ir arvien grūtāk sevi pārsteigt. Šīs salas ir skaistas, bet pasaulē ir redzētas skaistākas. Ir jauki baudīt vasaru Novembrī, bet manuprāt čarterlidojuma cena ir nesamērīga šim galamērķim. Paldies manai grupai, kas padarīja šo ceļojumu par tik jauku!